RUTA PĀVULIŅA

Mans ceļš uz kanisterapiju ir vedis caur personīgās pieredzes stāstu, kas aizsākās tālajā 2016.gadā, kad piedzīvoju profesionālo izdegšanu. Nē, toreiz es neapmeklēju kanisterapiju - man bija iespēja paņemt pauzi, lai atjaunotos un pārdomātu savas dzīves stratēģijas un ieradumus. Šis arī bija laiks, kad piepildīt savu mazo sapni par suni, kuru visu laiku atliku, jo IR TAČU JĀSTRĀDĀ, daudz komandējumu utml. Tā manā dzīvē ienāca mana pirmā mopsīte Pauliņa un celš uz dziedināšanu bija sācies....

Pauliņa atvēra visu cilvēku sirdis. Katra pastaiga vai izbrauciens ar viņu savienoja ar jauniem cilvēkiem. Pauliņa regulāri brauca man līdzi uz darbu, kļūstot par iecienītu kolēģi maniem darba biedriem, sniedzot savu beznosacījuma mīlestību. Tāpat - mans pusaudzis atmaiga, arvien biežāk pavadot laiku ar mums vienā telpā, nevis savā istabā. Suņa esamība mani saveda kopā ar "mopšenieku" kopienu, kur pieredzēju, ka visi mopši NAV tādi kā mana Pauliņa. Pauliņa ar mani pavadīja nepilnus 10 savus dzīves gadus, sagaidot kopā manu meitu piedzimšanu, piedzīvojot pārcelšanos uz skaistajām Cēsīm, un iepazīšanos ar mūsu otro mopšu meiteni Stellu, kuras raksturs un personība bija pilnīgs pretstats Pauliņai, nostiprinot manu pārliecību, ka Pauliņa ir ĪPAŠA.

Ceļš uz kanisterapiju sākās pēc manas Pauliņas nāves. Nebiju iedomājusies, ka suņa aiziešana, tik ļoti izsitīs mani no sliedēm. Pauliņa aizgāja, manās rokās, sagaidot mani mājās no darba. Viņa mani gaidīja, lai aizietu... Šis notikums man atkārtoti lika aizdomāties, par dzīvi un to, cik jēgpilna tā ir.

Šie notikumi sakrita ar posmu, kad pati biju piedzīvojusi veselības problēmas, kā arī manam UDHS bērniņam ar mācīšanās traucējumiem bija jāuzsāk skolas gaitas. Šajā brīdī es sapratu, ka ir laiks.... Laiks būt sev, savai ģimenei, un kalpot.

Kopš Pauliņas nāves ir pagājuši nepilni 2 gadi. Mūsu dzīvē ienāca mopsīte Lauriņa, kuras raksturs un uzvedība ir tik līdzīga Pauliņai, ka tā vien liekas, ka Pauliņas dvēsele atgriezusies Lauriņas ķermenī. Šajā laikā atkal esmu piepildījusi vienu no saviem sapņiem - kļūt par brīvprātīgo MOT treneri un strādāt ar jauniešiem. Pauliņas nāve, man lika meklēt atbildes, tāpēc sāku mācīties par suņiem. 

Caur "suņiniekiem" es uzzināju par savu kanisterapijas skolotāju Ingūnu Tihomirovu, kurai esmu ārkārtīgi pateicīga par sniegtajām zināšanām, dalīšanos savā pieredzē, iespējā piedzīvot pieredzi un iedrošinājumu veidot savu kanisterapijas stāstu.

TAMIJA LAUMIŅAS (savējiem LAURIŅA)

Mana profesionālā pieredze tikai krājas. Tā pakāpeniski parādīsies šeit, bet tas nenozīmē, kam man savs stāsts.

Mans ceļš uz kanisterapiju nesākās, kā vajadzētu sākties kanisterapijas suņa izvēlei. Es nepieredzēju Volharda testu 7 nedēļu vecumā. Volharda tests (angliski Volhard Puppy Aptitude Test – PAT) ir kucēnu temperamentu un rakstura īpašību novērtēšanas tests, ko izstrādāja Bill un Wendy Volhard. Volharda testu izmanto, lai saprastu katra kucēna personību un identificētu suņu ar potenciālu darbam:

• terapijai,

• sportam,

• paklausībai,

• darbam (glābšana utm)  

Tas ir standartizētu uzdevumu kopums, kas palīdz noteikt:

• kucēna temperamentu,

• sociālo uzvedību,

• stresa noturību,

• pakļāvību vai neatkarību,

• motivāciju,

• reakciju uz cilvēkiem, skaņām un vidi.

Zemāk vari iegūt ieskatu, kā tiek veikts Volharda tests. 

Esmu dzimusi 20.05.2023 Jēkabpilī, līdz 31.jūlijā es devos uz Cēsīm. Turpinājums sekos....

Mana profesionālā darba pieredze piejama šeit: